Stylegent

Dažreiz šķiet, ka uzturēt attiecības militārajā telpā ir gandrīz neiespējami. Lieli attālumi. Atdala karš… provinces… dzīve. Šī ir kļuvusi par realitāti, kurā dzīvojam Bens un es. Tāpēc es nevaru jums izskaidrot, cik svarīgi ir zināt, kad mēs atkal redzēsimies cits citu. Nākamnedēļ tiešsaistē? Ne īsti. Šoreiz viņš ir mājās par labu. 17. decembris. Datums ir iesakņojies manās smadzenēs mēnešus.

Tātad, jā, tā kā mēs pēdējo mēnesi esam pagājuši ļoti ilgi - 21 mēnesi, es sāku ļoti satraukti. Bet tad Bens piezvanīja šorīt, un viņam varētu nākties palikt vēl 4 mēnešus. Es gribētu teikt, ka esmu šokēts, bet ne īpaši. Tas notiek dažreiz, un Bena tirdzniecība ir diezgan maza, tas nozīmē, ka bieži vien nepietiek cilvēku, kas aizpildītu nepilnības. Es nezinu visu informāciju par to, kāpēc viņš ir vajadzīgs, un viņš to īsti nevar man izskaidrot. Es nezinu, vai man ir vajadzīgs skaidrojums. Esmu nolēmis pieņemt, ka tāda ir mūsu dzīve.

Tik savādi, ka esmu starp divām atbildēm. Sieva daļa no manis grib kliegt. NĒ! Vairāk ne! Vai viņš nav izdarījis pietiekami daudz? Vai mēs kā pāris, pietiekami doti, pietiekami upurēti, esam pietiekami šķirti? Nāc mājās!


Bet tad ir manis militārā daļa. Un ak, tā ir daudz spēcīgāka manis sastāvdaļa, nekā es gaidīju. Es nebiju dusmīgs, kad viņš man to pateica, jo es zinu, ka lielajā attēlā misija ir tik daudz svarīgāka, kā mēreni 4 mēneši. Mums tas ir militārpersonu teiktais: “Misija, pirms karaspēka, pirms sevis.” Tā ir kārtība, kādā mums ir jāapsver spēki lēmumiem, jo ​​galu galā misija ir pirmā. Tāpēc karā mirst daži karavīri. Viņi mirst misijas dēļ, kas galu galā ir paredzēta, lai glābtu un uzlabotu vairāk dzīvību. Tas var izklausīties nedaudz pagodināts, bet tā ir ideja. Tas ir kods, pie kura dzīvojam. Kaut arī dažreiz mēs vēlamies pateikt militārpersonām ņemt viņu kodu un pielīmēt to, ja vien tas nozīmē, ka mūsu dzīvesbiedrs var nākt mājās.

Par to pagaidām nav oficiālas atbildes. Joprojām ir jāizdomā dažas detaļas, un nekas nav skaidrs. Tāpēc šovakar es negribēju par to domāt. Es ieslēdzu mūziku un kādu laiku ļāvu Perijam Ragajam izslāpēt manas skumjās domas un atgādināt, ka šī ir dzīve, ko sev apsolīju.

Misija, pirms karaspēka, pirms sevis.

Kellija

Laima slimība

Laima slimība